Kinorežisors Ēriks Lācis pēc savas dzīves izjūtas bija fantasts un sirreālists. Diemžēl padomju laikos tāda satura filmas taisīt nevarēja. Režisors nelabprāt pieņēma sadzīvisko reālismu, viņam vairāk patika izpausties līdzībās un groteskās, turklāt viņš tiecās visu saasināt un sakāpināt līdz maksimumam.