Mūžīgā bērnības traumu pieminēšana psihoterapijas sakarā jau kļuvusi par piedauzības akmeni. Reiz apvaicājos kādam psihoterapeitam, cik īsti taisnības pieņēmumā, ka teju visam labajam un sliktajam, kas mūsos perinās, sākums rodams bērnības pieredzē. Un saņēmu atbildi, ka tā ir balta patiesība. Proti, mūsu kompleksi, bailes, attieksme pret to vai citu parādību – dziedi vai raudi – nāk no bērnības. Ja tā – tad rodas loģisks jautājums – kas izaug no bērniem, kurus speciālisti sauc par bērnībā nemīlētiem? Vai tiešām visi ir dzīvei zuduši uz mūžu?
